„Cilvēka visaugstākā brīvība ir pārtulkot sevi visaugstākajā skaņā, kādu viņš no sevis var izdabūt. Tas ir visaugstākais nolūks.”
Šo domu dzejnieks kopj nu jau vairāk nekā 30 gadus gan prozā, gan dzejā. Ziedoņa dzeja piesaista uzmanību ar ārēju aktivitāti, asu kategoriskumu un bezkompromisa attieksmi pret dzīvi. Tā ir sociāli aktīva dzeja, kurai raksturīgs episks tēlojums un dzīves reālistiskās ainas atspoguļojums.
Atbildes uz eksistenciāli nozīmīgiem jautājumiem Imants Ziedonis meklē krājumā „Taureņu uzbrukums”, kuram ir trīs daļas: „Ar taureņiem”, „Caur taureņiem”, „Pāri taureņiem”; savukārt tajās ietilpst, no vienas puses, dažviet jēdzieniski vienotos ciklos apkopoti teksti, kas aptuveni turpina krājumu „Man labvēlīgā tumsā” un „Re, kā” ievirzi, no otras,- „taureņu cikla” teksti, kas mazliet atgādina Ziedoņa epifānijas. Taureņi nebūt nav entomologa kolekcijas eksponāti. Tie ir Ziedoņa jaunveidojums (kas ir spilgta modernisma iezīme), kas iemieso dzejnieka „nelineāro filozofiju”. Vienlaikus taureņi ir absolūtās, bezmērķīgās brīvības simbols; taureņi meklē atbrīvoto laiku, taureņi ir “kustība sevī”, taureņi nav lietderīgi… Ziedoņa taureņi vieno laikus un telpu, dažreiz atgādina neesošu kontinentu kartes; te tie pārtop elegantās, mazliet sirreālās reformās: „Taureņu saknes uzvanda zemi, riņķo kapsētā taureņu krusts. Debesīs deg taureņu zvaigzne.”
…
