Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (1193.-1280.) norāda, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko realitāti. Arhitekts savā darbā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās ddarbības pamats. Daudzi lielākie viduslaiku arhitekti bija vienlaicīgi arī teorētiķi. Arhitektūrai ir 3 aspekti: dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļautas arhitektūrai. Skaista forma kalpoja kādam konkrētam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums - panākt noteiktu iedarbību. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa - reliģiska, morāla, politiska - sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība nebija šķiramas (dominēja sombolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja. Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. Par aizsācēju var uzskatīt Sen Denī abatu Sužēru (1081-1151), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, veidojot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām - tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie "mirdzošie" logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi utt. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. …
