Izrādes nobeigums bija tāds, kādu es to biju gaidījusi. Es saskatīju tajā tādu kā enerģijas apmaiņu starp I.Ziedoni un pārējiem izrādes varoņiem. I.Ziedonis ieguva patiesas un pozitīvas emocijas no apkārtējiem, un apkārtējie I.Ziedoni uztvēra kā vienu no savējiem. Beigu deja pie dziesmas “Dziesmiņa par prieku” deva pozitīvas emocijas, un šī deja bija kā enerģijas apkopojums visai izrādei .
Kopumā man izrāde patika, bija daudz pozitīvu emociju un varēju tuvāk iepazīt un uzzināt, kāds bija I.Ziedonis, dzirdēt izrādē izmantotos darbus un uzklausīt dažādus stāstus par viņa dzīvi. Noteikti paliks atmiņā tas, ka “lielākā daļa sliekas tik un tā ir zem zemes”, attiecinot uz to, ka mūsdienās mēs ņemam piemērus no viena, no otra, taču galvenā problēma ir jāmeklē mūs pašos un jācenšās no sākuma tikt zemes virspusē, un tad tikai sākt domāt par citiem. Ieteiktu šo izrādi noskatīties ikvienam, kam ir kaut neliels priekšstats un zināšanas par I.Ziedoni, bet arī I.Ziedoņa vārds šķiet svešs, izrādē var gūt labu priekšstatu par I.Ziedoni kā personību, kā arī iegūt dažādas atziņas.
…
