Vēlos piebilst, ka biju patiesi priecīga, iepazīstoties ar tādu man līdz šim svešu mācību priekšmetu kā Izglītība ilgtspējīgai attīstībai. Studējot lielu daudzumu literatūras, es sapratu, cik svarīga visai cilvēcei ir ilgtspējīga attīstība. Nevar gan noliegt, ka šajās idejās trūkst konkrētības un tās bieži tiek kritizētas tieši par nereālistiskiem un ambicioziem uzdevumiem, formulētiem ar atbilstošiem finanšu resursiem. Tomēr šīs idejas nenoliedzami ir skaistas un kā radītas, lai cilvēkus iedvesmotu visam jaukajam un saglabātu visu dzīvo. Es ticu tam, ka mums visiem jābūt biofīliem, jāmīl viss dzīvais; dzenoties pēc peļņas un labumiem, ir jārada, nevis jāiznīcina, kaitējot nākamajām paaudzēm. Ilgtspējīgas attīstības mērķis ir globāla iniciatīva. Ne tikai man vienai, kā sabiedrības indivīdam, bet visai cilvēcei un pasaules valstīm kopīgi jārada vienota pieeja šo mērķu īstenošanai. Nevajadzētu tos uztvert kā izpildes plānus, bet drīzāk kā orientierus uz kuriem tiekties.
Savu darbu gribētu noslēgt ar, manuprāt, ļoti trāpīgiem 20.gs. norvēģu ekologa un filozofa Ā. Nessa vārdiem: “Mēs dzīvojam uz neaptverami skaistas planētas. Tomēr mūsu kā cilvēku pastāvēšana ir apdraudēta. Lai izdzīvotu, mums jāiemācās domāt savādāk. Mūsu domām par nākotni jābūt lojālām dabai. Tām būtu jāattiecas uz visiem cilvēkiem, uz visām dzīvajām būtnēm. Jo visam dzīvajam ir sava vērtība.”
…
