-
Klasicisms
Vārds ”klasicisms” ( no lat.classicus – paraugs) izteica jaunās mākslas noturīgu orientāciju uz antīko “paraugu”. Ļoti populārs bija Aristoteļa darbs “Poētika”, kas bieži tika izmantots par pamatu daudziem iztirzājuma darbiem. Tas iemantoja lielu popularitāti, pateicoties tulkojumiem itāļu un latīņu valodās. Aristoteļa dzejas principi tika izklāstīti un izskaidroti tautas valodā. Te noformulētas dažas raksturīgas klasiskās estētikas iezīmes: racionālisma tendencies risinat mākslas un īstenības attiecību jautājumu; tā risinājums, balstoties uz antīkās mākslas autoritāti; uzmanība attiecībā pret mākslas darba uztveri un ticamības problēmas izvirzīšana; orientācija uz plašu zināšanu diapazonu un personisko meistarību.
Dzejnieks Malerba prata veidot poētiski tīras kompozīcijas, skaidras, tādas, kurās sabalansētība atbilst skaistuma ideālam un ir saistīta ar visu dzejas patosu: domām par tēvzemes labumu, interesi par tās likteni, politisko notikumu personisku un kaismīgu izvērtējumu. Klasicisma autori, lai radītu pareizās proporcijās mākslas darbus, materiālu pakļauj loģiskās atlases principiem. Malbera galvenā mācība bija vadīties pēc tā, ko diktē loģika, veselais saprāts, gramatikas un saviesīgās dzīves likumi.
…
Klasicisms par universālu māksliniecisku doktrīnu kļuva tikai Francijā. Tas nav absolūts pretstats barokam, jo taisno līniju ģeometrija tajā tiek saistīta ar barokālo vijīgumu, īpaši – interjēros. Var runāt pat par abu novirzienu sintēzi – „iztaisnoto baroku”. Franču klasicisma stila pamatā ir stingru likumu un kārtības princips. Arhitektūra, mūzika, dramaturģija pauda uz antīko pasauli orientētu klasisko garu, ko caurauda visu mākslu „matematizācijas” ideja kā Luija XIV ideālā stila iemiesojums. Racionālā, hierarhiskā, uz dievišķu valdnieku orientētā absolūtisma valsts uzbūve atbilda vispārējai baroka laimeta tieksmei pēc kārtības un simetrijas. More geometrico, ģemoetrija vspār bija šā vēsturiskā perioda raksturīga iezīme. Matemātika un fizika faktiski jau bija izstrādājusi pamatorientierus valsts dzīvei. Nav nejaušība, ka ģeometriskās formas meklēja dejā, paukošanas un jāšanas mākslā; tām bija jāpanāk ķermeņa disciplīna atbildīgi daiļuma un graciozitātes principiem. 17.gs. sev ceļu izlauza stingra, precīza un ģeometriska ierindas mācība, kas savukārt bija pamats uz ģeometriskajiem principiem balstītajai karadarbības mākslai („lineārā taktika”).
