Runājot par nehumānām aģentūrām, pastāv argumenti, ka:
1) šīm aģentūrām nepieciešams būt strukturētām, ar abu nozīmju “nehumāns” un “aģentūra” tulkojuma problemātiku;
2) tām jābūt ar empīriskām priekšzināšanām, bet ar konkrētas prakses atgriezeniskumu.
Vispiemērotākie jautājumi par šo tēmu ietver sekojošo: Zem kādiem nosacījumiem tiek iekļautas tādas sociālās esamības kā humāns, nehumāns un/vai citi? Arī, kā dažādi aģentūru atribūti iekļaujas šajā procesā?
Runājot par nehumānām aģentūrām, mani daļēji uztrauc divu ontoloģisku pozīciju eksistence: humānais un “kaut kas cits”. Es meklēju humānā vai nehumānā nozīmīgumu ar empīrisku analīzi.
Tajā vietā, lai definētu mūs pašus atšķirīgā formā, mēs varētu klasificēt humānos un, piemēram, pērtiķus kā vienu homogēnu kategoriju, balstītu vai dalītu psiholoģiskās un fizionomiskās īpatnībās.
Cilvēks ir drīzāk konstruēta identitāte vai subjektīva pozīcija, nekā fiksēts dabīgs pastāvēšanas stāvoklis. Tas ir sociāls, vēsturisks, politisks, kontekstuāls, mainīgs un bieži tehnoloģisks starpnieks un tam ir sakars gan ar spēku, gan ar tā sadalījumu. Kā tāds, tas ir līdzīgs citām sociālām kategorijām, tādām kā dzimte, rase, klase, seksualitāte utt., no kurām daudzas ir teicami analizētas un dekonstruētas.…
