Sabiedriskā nodrošināšana ir kopienas princips, kas nodrošina labumu iegūšanu sabiedrības locekļiem. Vajadzību pēc labumiem nosaka ne tikai uzskati par vajadzībām, prioritātes, bet arī vēsture un kultūra, kas ir kopīga visai sabiedrībai, tāpēc sabiedrība cenšas realizēt tās locekļu vajadzības, izmantojot savu kolektīvo spēku – spēju vadīt, regulēt, ietekmēt un piespiest. Valsts un tās vadība – sabiedrība veicina vajadzību apmierināšanu (visas vajadzības tā nevar apmierināt), tomēr šajā procesā ir vajadzīgi zināmi spaidi. Komunitārisms atzīst, ka pastāv noteikta sabiedrības daļa (indivīdi), kuri nav racionāli, kuri neapzinās savas īstās vajadzības, kas ir kopīgas ar visas sabiedrības vajadzībām, tāpēc spaidu metodes ir attaisnojamas pret šādiem indivīdiem, jo piespiežot tos nerealizēt savas neracionālās vajadzības, mēs panākam to īsto interešu realizāciju.…
