Romāns “Zaļā zeme” dod plašu un vispusīgu ieskatu latviešu tautas dzīvē 19. gs. pēdējos gadu desmitos. Tas ir laiks, kad Latvijā nostiprinās kapitālisms, kas pilsētās un laukos izraisa saimniecisku rosību, tirdzniecības un rūpniecības attīstību. Lauksaimniecībā un rūpniecībā strauji ienāk jauna tehnika, pieaug darba intensitāte.
Romānā tēlotā aina ir raksturīga ne vien Dīvajas pagastam, bet visai Latvijai. Zemnieki ir ieguvuši tiesības iepirkt mājas un cer, čakli strādājot, tikt pie turības. Daudzi zemnieki nespēj nomaksāt maksājumu muižai un izput. Daudzi nabadzībā nonākušie zemnieki dodas uz pilsētu, kur, rūpniecībai attīstoties, ir liels pieprasījums pēc darbaspēka.
Jorģis Vanags:„Liels un plecīgs, paslēja tumšo bārdu, pataustīja, vai dzeltenais zīda lakats nav atšļucis no kakla, un skatījās Daugavai pāri uz Klidziņu.” Jorģim Vanagam pieder Brīviņu mājas un zeme, viņš spēja izrauties no pakļautības muižai un muižu un baronu pieminēja ar nepatiku. „Kam piederēja visi šie zaļziedainie Brīviņu plašumi? Un akmeņu leja, Spilvas pļava ar zirgaploku un visa Oša apstrādājamā sala līdz pat Aizlakstes mežam, ko no šejienes nevarēja redzēt? …
