Lasot Č. Dikensa romānu var secināt, ka 19. gadsimts Londonā ir bijis ļoti grūts visiem sabiedrības slāņiem. Rodas priekšstats, ka vienīgais par ko cilvēki rūpējas ir paši par sevi. Reti kurš aizdomājas arī par tiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Noziedzība tajā laikā arī ir bijusi ļoti augstā līmenī. Bērni nav aizsargāti. Nevienam neinteresē vai tas ir bērns vai pieaugušais, attiecas visi vienādi pret nabadzīgajiem cilvēkiem. Attieksme ir ļoti cietsirdīga, reti kurš cenšas noskaidrot faktus pirms apsūdz, kādu noziegumā. Parasti vainīgais ir tas, kurš bijis tuvumā un ir viss neaizsargātākais. Ierēdņiem ir pilnīga patvaļa, viņi var netraucēti rīkoties pēc saviem ieskatiem, kas nevienmēr ir labi.
Mūsdienās šī vienaldzība nav tik augstā līmenī, bet tomēr pastāv. Protams, ierēdņu patvaļa arī pastāv un noziedzība arī ir daudziem cilvēkiem kā iztikas avots.
Manuprāt, bērni nav atstāti tik ļoti lielā patvaļā kā Č. Dikensa laikā, bet iespējams mēs neuzturamies tajā sabiedrībā, kur mazus bērniņus atstāj novārtā un liek cīnīties pašiem par sevi kā pieaugušiem.
…
