Seno Austrumu ekonomika bija izteikti lauksaimnieciska, tāpēc zeme bija vislielākā vērtība. Auglīgas zemes atradās Nīlas ielejā, Dienviddivupē un vietām Ziemeļdivupē, Feniķijā, vietām Palestīnā, un Sīrijā un Mazāzijā, kur gandrīz visur pietika dabisko nokrišņu. Divupē mēnešiem nelīst lietus, tādēļ cilvēki bijuši spiesti apūdeņot savus laukus līdzīgi kā Ēģiptē, taču, lietojot citādus paņēmienus: jārok kanāli, jānosusina, jāceļ dambji, kas regulē upju plūdumu.
Tigras un Eifratas lejtece veido purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgi dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, liekais ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam. Tas ir atšķirīgi no Ēģiptes, kur vairāk cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu, krītoties Nīlas paliem. Kopīgi ierīkotā apūdeņošanas sistēma prasīja pastāvīgas rūpes un taisnīgu izaudzētās ražas sadali. Neražas gadi nevarēja apdraudēt Babiloniju jo tika iekrāti lieli barības krājumi. Tas radīja nepieciešamību apvienoties un veidot jaunas, stabilas sabiedrības organizācijas formas. Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība. …
