Sociālās iemācīšanās teorija, saukta arī par novērojošo iemācīšanos (observational learning), ir radusies 20. gadsimta 70.-to gadu beigās. Šīs teorijas autors un viens no vadošajiem tās pārstāvjiem ir Alberts Bandura, kurš vēlāk šo teoriju vēl vairāk paplašinājis, papildinājis un nosaucis par sociālās izziņas teoriju (social cognitive theory).1
Sociālās iemācīšanās teorijas mērķis ir izskaidrot sarežģīto cilvēka sociālo uzvedību. Visas iepriekš valdošās teorijas cilvēka rīcību izskaidroja vai nu ar personības faktoriem, vai situatīviem faktoriem, izslēdzot kognitīvās struktūras un procesus. Taču Bandura radīja teoriju, kurā pamatoja, ka indivīds nav tikai pasīvs atbildētājs uz ārējiem stimuliem vai neapzinātu iekšēju stimulu upuris, un parādīja kognitīvo faktoru būtisko nozīmi. Savā teorijā autors parāda, ka cilvēka uzvedība izskaidrojama ar nepārtrauktu reciprokālu interaktivitāti, kurā personības, situatīvie (apkārtējās vides) un uzvedības faktori savstarpēji mijiedarbojas kā savstarpēji atkarīgi komponenti…
