Saskaņā ar LR Civillikuma 418. pantu - par testamentu sauc katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod par savu mantu vai mantas daļu sauc par testamentu. Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ agrāk sastādīto. Cilvēka brīvības apziņa ir tā, kas prasa pēc tiesībām un tiesības ir garants, ka ir iespējas brīvi rīkoties, domāt, labticīgi pildīt savu gribu. Ja cilvēka tiesības netiks ievērotas, par ko nevar runāt šajā gadijumā, tad citi cilvēki var pāriet patvaļā, ietekmējot kādā veidā – tiešā vai netiešā, konkrēta cilvēja jeb tiesību subjekta, lēmumus, tāpēc nepieciešams likums, kas regulē patvaļīgo rīcību. Tāpēc šāda veida vienpusējais līgums manā skatijumā ir absolūts pluss un privilēģija, dodot cilvēkas tik vajadzīgo izvēli, brīvi lemt un rīkoties ar sev piederošo. Ja, iespējams, testaments būtu līgums, kurā jāizpauž abu pušu griba, tad tas vairs nebūtu efektīvs, to pat no vienas puses varētu pielīdzināt, tad kādu juridisko personu līgumiem, kur tiek lobētas abu pušu intereses, tikai līguma objekts būtu vienam cilvēkam piederošā manta. Zustu, no mana viedokļa, testamenta būtiskākā īpašība, ja tā varētu teikt, - konfidencialitāte, kad cilvēks, bez citu spiediena izdara brīvu izvēli, neaizskar nevienu priekšlaicīgi un varbūt pat, atsevišķos gadījumos, neapdraud savu dzīvību.…
