Visiem dabīgās skaņkārtas instrumentiem senatnē piemita būtisks trūkums: uz tiem nevarēja nospēlēt pakāpenisku melodiju. Vainīga te bija dabīgā skaņurinda, kuras zemākajā daļā virsskaņas iekārtotas nevis pa gammas pakāpēm, bet atrodas viena no otras pat lielu intervālu attālumā. Tiesa komponisti kādreiz ar apbrīnojamu meistarību spēja sacerēt dziļi izjustas melodijas. Un tomēr, minētais būtiskais trūkums, stipri ierobežoja dabīgo instrumentu izteiksmes iespejas. Tiesi tādēļ mūziķi un instrumentu meistari dažādās Eiropas zemēs sāka meklēt jaunus ceļus metāla pūšamo instrumentu izteiksmes iespēju paplašināšanai. Viņu neatlaidigie, gandrīz pusotra gadsimta ilgie meklējumi vainagojās ar panākumiem- tika izgudrota ventiļu sistēma(18.gs.), kura ļāva mākslīgi aizpildīt dabīgās skaņurindas trūkstošās pakāpes.
18.gs.otrajā pusē,Vīnes komponistu J.Haidna,V.A.Mocarta un L.Bēthovena daiļradē pilnīgi nobriest jaunais stils-klasicisms.Šajā laikā paradās jauni mūzikas žanri(simfonija,sonāte,koncerts,kvartets),kuriem bija nepieciešami jauni,pilnīgāki orķestra sastāvi un izteiksmes līdzekļi.…
