19. Slaids
Tas nav vien nepieciešams tam, kurš speciāli pēta audzināšanas parādības un kam šie pētījumu iznākumi citiem jāskaidro (paidagogam-zinātniekam), bet arī praktiķim-audzinātājam. Lai to sasniegtu, vajadzīgs ilgs, neatlaidīgs darbs, jāvingrinās paša un cita iekšķīgas dzīves novērošanā, jāstudē tie sauktie ‘’cilvēku dokumenti ‘’ – dienas grāmatas, atmiņas, biogrāfijas, autobiogrāfijas, vēstules. Bez tam jādzīvo īstas dzejas pasaulē, jāpazīst lielo dvēseles tulku tēlojumi pasaules literatūrā.
21. Slaids.
«Paidagoģiskā zinātne nepretendē un nekad nepretendēs uz to, ka viņa spējīga dot teorētiski pamatotas absolūti drošas un katrā vietā un laikā lietojamas normas praktiskam audzināšanas darbam.»
Kā Frišeizens-Kohlers saka, tā spēj dot lielu īstenības tuvuma sajūtu, liek dziļāk izprast kultūras un dažādo kultūras novadu īpatnējo struktūru, to sakarus ar dažādām cilvēku dvēseles struktūrām. Māca visu saredzēt tā vēsturiskā attīstībā, izprast garīgās dzīves tapšanu un attīstību vispār.
«Tās atziņas, kuras mums dod zinātniskā paidagoģija, tātad nav tieši lietā liekamas praksē. Tās tikai atver plašākus horizontus (horicontus), māca būt uzmanīgiem un kritiskiem.»
Tās mūs pavada, vai iet mūsu priekšā gaismu nesdamas, bet katrā vietā un lietā pareizais ceļš mums pašiem jāatrod un jāiet.…
