-
Pasaules demogrāfiskās krīzes veicinošie faktori
Kā zināms uz demogrāfisko rādītāju pamata tiek plānota rūpniecības attīstība, valdības politika, izglītības, dzīvokļu celtniecības, sociālā nodrošinājuma, transporta, nodokļu un citās jomās. Lai ilgtermiņā spētu noturēt sociālo kohēziju un publiskās finanses, demogrāfiskajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar izglītības un apmācības politiku, proti, holistiski jāpieiet gan izaicinājumiem, gan iespējām, ko rada izmaiņas demogrāfiskajā situācijā, kā arī digitālajā ekonomikā, ņemot vērā tuvākajā nākotnē paredzamo sabiedrības novecošanas ietekmi uz darbaspēka piedāvājumu.
Demogrāfiskajai politikai jāietver pieejami veselības aprūpes pakalpojumi un piedienīgas pensijas pensionāriem, pasākumi dzimstības palielināšanai visās dalībvalstīs, kā arī piemērotas, stabilas un labi apmaksātas darbavietas.
Pasaules pārtikas nodrošinājuma stratēģijā jāietver šādi pasākumi un politikas jomas: nabadzības samazināšana un ienākumu palielināšana; labklājības un sociālās aizsardzības politika; lauksaimniecības politika un lauku attīstība; pētniecība un izstrāde; tirdzniecība un integrēta reģionālā attīstība; pārtikas palīdzība; demogrāfiskā politika; cīņa pret korupciju. Lai samazinātu demogrāfisko krīzi, demogrāfiskā politika ir jāveido uz diviem pamatiem: ģimenes, vissvarīgākā sabiedrības pamatelementa, un veseliem cilvēkiem.
…
Demogrāfiskā krīze. Kas tad īsti tas ir? Tā ir situācija valstī, kad dzimušo skaits nespēj aizstāt mirušo skaitu. Valstīs ir daudz nabadzīgu cilveku, kas vienkārši nespēj uzturēt bērnus. Pabalsti, kas tiek piešķirti par bērniņa piedzimšanu, un tie, kas tiek izmaksāti katru mēnesi līdz 18 gadu vecumam, veido vienkārši smieklīgu summu. Ar to nevar nodrošināt bērnam pienācīgu dzīvi. Tāpēc viens no iespējamajiem variantiem, kā paaugstināt dzimstību, ir piešķirt labākus pabalstus un ieviest daudzveidīgāku mātes un bērna aprūpes sistēmu. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz globālu cilvēces attīstības galvenokārt kvantitatīvu raksturojumu detalizētu izpēti. Par senākiem laika periodiem, it īpaši laikmetā pirms statistisko iestāžu izveides, ir visai maz nepieciešamās faktoloģiskās informācijas par populāciju apjomu un struktūru, demogrāfisko procesu intensitāti, indivīdu dzīves ilgumu, nāves cēloņiem u.tml. Vēsturisko periodu izpētē būtiskākā nozīme ir arheoloģiskā un osteoloģiskā materiāla (kapulauku apbēdījumiem, cilvēku zobu un skeleta palieku u. c.) analīzei, rekonstruējot galvenos cilvēku dzīves bioloģiskos un sociālos faktus. Demogrāfiskās pārejas īpatnību izzināšana, pamatojoties uz rakstīto avotu materiāliem par katru konkrēto populāciju, nosakot dzimstības un mirstības būtisku izmaiņu sākumus un beigas, to ilgumus, intensitāti, dzimuma un vecuma sastāvu, ir svarīgs vēsturiskās demogrāfijas uzdevums. Ir daudzi iemesli, kas veicina demogrāfisko krīzi. Zemā dzimstība un augstā mirstība, daudzi dodas darba meklējumos ārvalstīs vai karjeras dēļ nevēlas ģimeni, un arī tas veicina iedzīvotāju skaita katastrofālo sarukumu. Cilvēki mirst ievērojami vairāk nekā dzimst. Tādējādi ik gadu dzīvojošo kļūst arvien mazāk. Jauniešu skaits valstī saruks aptuveni par pusi. Jauno cilvēku vidū, pirmajā vietā ir karjera, tad ģimene. Vieni no galvenajiem faktoriem, kas atspoguļo un nosaka iedzīvotāju skaita izmaiņas un demogrāfisko krīzi ir dzimstība, mirstība, migrācija. Lai varētu ietekmēt un prognozēt iedzīvotāju skaita izmaiņas, nepieciešams šos trīs minētos faktorus analizēt un vienlaicīgi saistīt ar valsts ekonomisko attīstību, sabiedrības veselību, izglītības līmeni, sabiedrībā valdošajām vērtībām, kā arī cietiem rādītājiem.
