Pēc 2. pasaules kara Centrālā un Austrumeiropā pastāvēja citādāka politiskā iekārta nekā Rietumeiropā un ASV, tā bija sociālistiskā iekārta, kurai bija raksturīga valsts kontrole pār visām dzīves jomām un indivīdiem. Sociālistiskā iekārta bija mākslīgi veidota un tā praksē izrādījās ilgdzīvot nespējīga. Valstis, kas atradās sociālistiskā režīma pakļautībā, redzot šī režīma pagrimumu un salīdzinot to ar demokrātijas uzplaukumu Rietumu valstīs, izdarīja izvēli veikt valsts demokratizāciju.
Centrālās un Austrumeiropas valstu demokratizācijas procesi sākās 1989. gadā. Lai atjaunotu demokrātiju bija nepieciešams veikt dažādus procesus, kas uzturētu valstī demokrātiju: rīkot demokrātiskas vēlēšanas, atbrīvoties no komunistiskās ideoloģijas, ieviest cilvēktiesības, izveidot pilsonisko sabiedrību, pāriet no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku, iekļauties starptautiskajā sabiedrībā.
Šīs valstis tiecās pēc Rietumu demokrātijas un kā savu mērķi nosprauda iestāties Eiropas Savienībā un NATO. …
