Ingas Ābeles romāns “Uguns nemodina” man pēc izlasīšanas neatstāja sajūtu, ka būtu iepazīts vienkāršs stāsts ar skaidru sākumu, vienu galveno konfliktu un nepārprotamu noslēgumu. Drīzāk radās iespaids, ka esmu uz kādu laiku nonācis cita cilvēka atmiņās, kur pagātne, tagadne, sapņi, bailes un reāli notikumi nepārtraukti savstarpēji sajaucas. Romāna centrā ir Florence, taču viņas dzīvi nav iespējams saprast, tikai uzskaitot to, kas ar viņu noticis. Daudz svarīgāk ir tas, kā notikumi viņā turpina dzīvot vēl ilgi pēc tam, kad ārēji jau beigušies. Šī īpašība mani romānā saistīja visvairāk, jo arī cilvēka īstajā dzīvē pagātne nepazūd tikai tādēļ, ka kalendārā sākusies cita diena vai pagājuši vairāki gadi. Dažreiz viens bērnībā piedzīvots trūkums, viena neizrunāta saruna vai viena izvēle turpina ietekmēt cilvēku daudz ilgāk, nekā viņš pats gatavs atzīt.…
