-
Edvarda Munka glezna "Kliedziens"
Nemiers ir darbs, kurš tika radīts iedvesmojoties no tā laika notikumiem – cilvēku došanās prom. Šis nav vienīgais darbs ar šādu tematiku, Munkam ir vēl viens darbs ar šiem pašiem cilvēkiem, kuri ir atainoti pilsētas centrā un, tad kā turpinājums, šie paši cilvēki tiek atainoti jau iepriekš izmantotā Munka fonā priekšplānā, darbā Nemiers.
Arī šajā darbā liela nozīme ir sarkanajām debesīm, kā jau minēju, sarkanā krāsa rada asociācijas ar trauksmi. Nemiers – trauksme, divi vārdi ar līdzīgu nozīmi. Zīmju raksturojums arī Nemiers darbā ir identisks Kliedziens gleznā, mainās tikai fakts par to, ka skatītājam, lai varētu nolasīt zīmes, ir nepieciešams zināt, ka Munkam jau iepriekš tika radīts darbs ar šādu pašu fonu un, ka tas otro reizi tiek izmantots nejau pēc nejaušības principa. Un otrs, ka vēstruiski ir fiksēti notikumi par cilvēku izceļošanu. Nelaimīgās cilvēku sejas, trauksmainās debesis, neziņa un nemiers, tas viss ir nolasāms gleznā. Ja Kliedziens pats par sevi spēja norādīt uz gleznas noskaņu, tad šeit nedaudz tā ir slēpta, tā ir klusa, tā nav „kliedzoša”.
…
Semiotiskais teksts ir attēlots gleznā „Kliedziens”. Mākslas darbā var izdalīt vairākus tēlus, kuri tiek atainoti darbā – priekšplānā ir kliedzošs cilvēks, kurš stāv uz tilta, uz šī paša tilta atrodas vēl divi cilvēki. Fonā ir redzama upe, divi kuģi vai laivas un sarkanas debesis. Semiotiskais teksts gleznā tiek veidots loģiskā secībā, netiek izjaukta vispārpieņemtā kārtībā, viss tiek attēlots līdzīgi kā dabā. Taču paši tēli un mākslas darbā izmantotā aina nav precīzs realitātes atainojums, darbojas mākslinieka iztēle, kur reālā pasaule tiek „izkropļota”. Gleznā kliedzošais cilvēks maz līdzinās cilvēkam kā mēs to redzam ikdienā, tāpat arī debesis un upe šķiet vairāk kā miglaini fona tēli, nevis īsts dabas atainojums.
