Pirmā attīstības stadijā – pirmais dzīves gads jeb zīdaiņa vecums – ir bērna socializācijas sākums. Tiek likti pamati bērna personības attīstībai. Galvenais bērnam šajā laikā ir fiziskais un emocionālais kontakts ar māti. Pozitīvā risinājumā gadījumā bērns saņem visu, kas viņam nepieciešams. Tas bērnā rada paļāvību, uzticēšanos. Ja tā nav, bērns kļūst saspringts, bailīgs, nedrošs. Tātad raksturīgais konflikts šajā stadijā ir pamatuzticēšanās – pamatneuzticēšanās (pozitīvai vai negatīvais jaunveidojums).
Mūsdienās daudzi psiholoģi apstiprinājuši Ē. Ēriksona pieņēmumu, ka pirmais dzīves gads ir pats nozīmīgākais un ka pamatuzticēšanās attīstības sākumā tiešām ir personības attīstības pamats. Zīdaiņa vecumā izveidojusies baiļu un nedrošības izjūta bieži cilvēkam paliek uz visu mūžu. Tas, protams, neizslēdz iespēju pieaugušam cilvēkam, atzīstot savu problēmu, iemācīties ar to tikt galā.
…
