Pēdējā laikā valodas kultūras teorijā valodnieki runā par kultūru kā valodā, tā runā – abās no diviem viedokļiem:
1)valodas kultūra kā stāvoklis, kā līmenis un
2)valodas kultūra kā darbība, kā valodas un runas kultivēšana, pilnīgošana, kopšana.
Valodas kultūras priekšmets, kas aptver gan valodas stāvokli, gan arī tās kultivēšanu, ir literārā valoda. Termins valoda nacionālās un literārās valodas stratifikācijā tiek lietots vairākās nozīmēs: par valodu sauc gan nacionālo valodu, gan tās funkcionālo paveidu – literāro valodu, gan arī pašas literārās valodas funkcionālos paveidus (zinātnes valodu, publicistikas valodu u. tml.). Termins valoda tiek lietots tāpēc, ka tas ir tradicionāls un ka nav izstrādāti un pieņemti īpaši termini minēto paveidu nosaukšanai.
Aizsākoties rakstu valodas izpētei, aizsākas arī viedokļu un uzskatu veidošanās par teorētiskiem jautājumiem – kādu parādību loku aptver jēdziens rakstu valoda? Kādas ir attieksmes starp jēdzieniem rakstu valoda un literārā valoda? Kādā nozīmē tiek lietoti abi jēdzieni?
Latviešu valodniecībā teorētisko nostādni literārās valodas un rakstu valodas attieksmju jautājumā 20.gs. 50./60. gadu mijā iedibināja prof. A. Ozols.…
