Latviešu profesionālie tēlnieki 19. gadsimta mākslā ienāca ievērojami vēlāk nekā arhitekti un gleznotāji. Daļēji tas bija saistīts ar nelielo mākslas atbalstītāju loku un līdz ar to retajiem pasūtījumiem un mazām iespējām realizēt savas ieceres tēlniecības materiālos. Lai arī latviešu arhitekti 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā celtniecības „buma” laikā darbojās aktīvi, viņu celto ēku dekoratīvais noformējums bija cittautu meistaru darināts. Ar vācbaltu plastisko tradīciju latviešiem kontakti neizveidojās. Tautas mākslas tradīcijai gan bija sava nozīme latviešu tēlniecībā, taču tās apzināšana un iekļaušana profesionālajā izteiksmē notika lēni un pakāpeniski. Mākslas izjūtu spēcīgāk ietekmēja Latvijas lauku vidē kopumā ar tīrumiem un pakalniem, mežiem un laukakmeņiem, koka zemnieku mājām. Te ir kompaktas, stabilas formas, lēni, mierīgi ritmi. Latviešu tēlotāja māksla ir vairāk vai mazāk saistīta ar dabas tiešo realitāti. Pirmie latviešu profesionālie tēlnieki – Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un viņa brālēns Burkards Dzenis (1879–1966) – mākslas izglītības gaitās vispirms iepazina sava laika krievu, pēc tam Rietumeiropas (galvenokārt franču) tēlniecību. Raksturīgi, ka viņi ieguva nevis akadēmisku izglītību, bet gan augsta līmeņa mākslas amata prasmi barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Skolu viņi beidza 1899. gadā.…
