Teikas ir viens no plašākajiem un nozīmīgākajiem vēstītājas folkloras žanriem. Lielai daļai teiku ir senas saknes un sarežģīta vēsture. Tās izaugušas no sava laika cilvēku tieksmes un praktiskas nepieciešamības izzināt, izprast un arī izskaidrot apkārtējās pasaules norises, rast atbildi uz neskaitāmajiem neizprotamajiem jautājumiem, kas ar tām saistās. Teiku galvenais uzdevums bija saglabāt un atdot tautai paaudžu atmiņā uzkrātās par patiesām atzītās zināšanas, uzskatus.
Teiku liela daļa ir apjomā īss, koncentrētā formā ietverts vēstījums ar ierobežotu personāžu un vienkāršu, nesazarotu sižetisko līniju. Nav tomēr izveidojušās stingri noteiktas kompozicionālas likumības. Teika parasti aprobežojas ar kāda notikuma vienas epizodes izklāstu, ar sižeta viena galvenā motīva risinājumu. Informācija teikās tiek pausta lakoniski, ar skopiem izteiksmes līdzekļiem, vienkāršā ikdienas sarunu valodā.
Plaša un tematiski daudzveidīga latviešu tautas teiku grupa ir izcelšanās jeb etioloģiskās teikas. Tajās skaidrāk nekā citos latviešu folkloras žanros iezīmēti kosmogoniskie un antropogoniskie motīvi.
Izcelšanās teiku izziņas lokā nokļuvusi visa apkārtējā pasaule-Visums: debess ar tās spīdekļiem, zeme un tās reljefs, dzīvā un nedzīvā daba, arī cilvēks un viņa dzīve. Balstoties uz sava laika cilvēku ierobežotajām zināšanām par pasauli, še skaidrota minēto objektu izcelšanās , atklāti cēloņi, kas noteikuši tiem raksturīgo iezīmju izveidošanos. …
