Dienvidaustrumāzijas reģionālās valūtas rašanās perspektīvas

1997. gada Āzijas finanšu krīze pievērsa īpašu uzmanību jautājumiem par vis­piemērotāko valūtas kursa režīmu šī reģiona valstu ekonomikām. Krīzes rezultātā vairākas reģiona valstis, izņemot Malaiziju, ir izmainījušas savas nacionālās valūtas maiņas kursa elastīgumu, padarot to daudz lielāku nekā pirmskrīzes laikā. Tomēr vairāku iemeslu dēļ, starp kuriem ir arī nepastāvīguma bažas, oficiālas intervences ārvalstu valūtas tirgū kursu stabilizēšanas nolūkā joprojām nav retas Āzijas reģiona valstīs. Kamēr šīs valstis eksperimentē ar izmaiņām valūtas kursu režīmos, pasaule turpina diskutēt par attīstības valstīm piemērotākā valūtas maiņas kursa režīma izvēli.
Kopš Āzijas krīzes ekonomikas teorētiķu un politikas veidotāju vidū populārs ir kļuvis uzskats par to, ka attīstības valstis ar atvērto kapitāla kontu atrodas dilemmas priekšā: izvēlēties vai nu brīvi peldošo valūtas maiņas kursu, vai arī otro galējību – valūtas kursa cietu piesaisti citas valsts valūtas kursam.
Referāta mērķis ir novērtēt valūtas kursa cietas piesaistes priekšrocības un trū­kumus Dienvidaustrumāzijas reģionā un noteikt Dienvidaustrumāzijas reģionālās valūtas rašanās perspektīvas.
Valūtas savienības izveidošana un vienotās valūtas ieviešana bija pēdējais posms politisko iniciatīvu virknē Eiropas reģiona ekonomiskās integrācijas virzienā. Šo iniciatīvu īstenošana turpinājās vairāk kā 40 gadus, tāpēc arī Dienvid­austrumāzijas reģionam, acīmredzot, ir garš ceļš līdz vienotās valūtas ieviešanai. Neskatoties uz to, diskusijas par vienoto valūtu reģionā pamazām aktivizējas, it īpaši pēc 1997. gada Āzijas finanšu krīzes un Eiropas reģionālās valūtas – Eiro – ieviešanas 1999. gadā.
Galvenās ekonomiskās izmaksas, kuras cieš valstu grupa, apvienojoties valūtas savienībā, ir nacionālās autonomijas zaudējums monetārajā politikā. Valūtas savienības ietvaros katrai no savienības valstīm nav iespējas patstāvīgi realizēt savu monetāro politiku, tā ir jāsaskaņo ar pārējo valstu interesēm. Šīs autonomijas zaudējuma izmaksas ir atkarīgas no tā, kā atsevišķas valstis sakārtoja savu monetāro politiku pirms iestāšanās valūtas savienībā.
Daudzām attīstības valstīm ar atvērto kapitāla kontu ir vairāki ierobežojumi neatkarīgas monetārās politikas efektīvajā vadīšanā. Šie ierobežojumi ir īpaši jūtami valstīs ar nelieliem kapitāla tirgiem un vāji attīstītajām centrālajām bankām. Minētās valstis nespēj sekmīgi pretoties ekonomiskās aktivitātes cikliskajām svārstībām, minimizējot tās ar patstāvīgo monetāro politiku. Tāpēc neatkarīgas monetārās politikas zaudēšana šīm valstīm nemaksā dārgi. Gluži otrādi, valūtas savienība var nodrošināt tām lielāku makroekonomisko stabilitāti, ieguvums no kuras kopumā kompensē monetārās politikas autonomijas zaudējumu.
Vispāratzīta kopīgās valūtas galvenā priekšrocība ir preču un pakalpojumu tirdzniecības atvieglošana un starpvalstu investīciju veicināšana savienības iekšienē. Šī priekšrocība ir sasniedzama starptautisko darījumu izmaksu samazinā­šanas un valūtu kursu nepastāvīguma novēršanas rezultātā. Kopumā ar to tiek panākta reģiona lielāka ekonomiskā izaugsme.…