Māra ir vienīgā latviešu mitoloģiskā būtne, kura tiek saukta par svētu, taču vēl biežāk par mīļu. Lielākā daļā tautasdziesmu, kur Māra minēta kopā ar Dievu, radušās kristietības laikos.
Māra uzņemas rūpes par bāreņiem. Viņa palīdz bez mātes un tēva palikušai meitai pielocīt pūru, gādā, lai bārenei tautās līdzi ietu krietns ganāmpulks.
Kur tecēji, mīļa Māra,
Pilna sauja dzīpariņu?
- Sērdienīte saderēta,
Nerakstītas villainītes.
Viņa ir likteņa lēmēja un kopā ar Dēklu un Māru, attiecīgi lietuviešu giltinė, salīdzināma sengrieķu moirām un romiešu parkām. Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima. Laima sajaukta ar citu dievību: lauma, lietuviešu laumė. Latviešu Laimas kults katolicisma ietekmē saplūda ar Dievmātes Marijas kultu - mariānismu.Tās tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai.
Parasti antropomorfiska dievība. Dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska. …
