Pēc 1991. gada 21. augusta, kad Latvija pasludināja neatkarīgas valsts atjaunošanu, sākās grūts darbs, lai panāktu ne tikai Latvijas neatkarības atzīšanu, bet arī lai šī neatkarība kļūtu reāla. Bija jānostiprina valsts robežas, jāveido diplomātiskās attiecības ar citām pasaules valstīm, jāievieš sava nauda, rūpniecība un lauksaimniecība jāpadara neatkarīga no Krievijas, jāizveido sava armija, jāpieņem jauni likumi. Visgrūtākās bija attiecības ar Krieviju, īpaši Krievijas armijas izvešana no Latvijas, ko Krievija negribēja pieļaut. Manuprāt, galvenie iemesli Latvijas sarežģītajās attiecībās ar Krieviju bija Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas, Skrundas lokatora darbība, robežlīgums, minoritāšu tiesību jautājums un ekonomiskā krīze.
1991. gada 24. augustā ar Krievijas Prezidenta dekrētu un 1991. gada 6. septembrī ar PSRS Valsts Padomes lēmumu tika atzīta Latvijas valsts neatkarība. Protokols par diplomātisko attiecību nodibināšanu starp Krieviju un Latviju tika parakstīts 1991. gada 4. oktobrī.
Viens no svarīgākajiem Latvijas ārpolitikas uzdevumiem pēc neatkarības atgūšanas bija panākt Krievijas (sākotnēji PSRS) karaspēka izvešanu. 1991. gada septembrī Latvijā atradās aptuveni 50 000 PSRS bruņoto spēku militārpersonu. 1991. gada oktobrī Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) laikā Helsinkos Krievijas prezidents Boriss Jeļcins apsolīja drīzu karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Baltijas valstīm tas bija galvenais priekšnoteikums, lai uzturētu labas kaimiņattiecības ar Krieviju. …
