Salīdzinošā jurisprudence ir veidojusies jau kopš seniem laikiem, jau Senajā Grieķijā arhaiskajā laikmetā ap 800.gadu pirms Kristus dzimšanas, kad veidojās polisu tiesības (polisas - valstiski veidojumi Senajā Grieķijā), un, kad Senie romieši grieķu tiesības salīdzināja ar savām. Vēlāk arī tika salīdzinātas vairāku tautu paražas, gan kanoniskās, gan konstitucionālās tiesības, kā arī krimināltiesības un administratīvās tiesības. Par to liecina Platona darbs „Valsts”(V gs.p.m.ē.), Aristoteļa darbs „Politika” (IV gs.p.m.ē.), romiešu decemviru deleģēšana uz Atēnām Solona likumdošanas izpētei V gs.p.m.ē. Viduslaikos par salīdzinošās metodes izmantošanu tiesību izpētē liecina franču jurista Simona de Bomonuāra darbs „Bovē novada paražas” (XIIIgs.), kā arī Anglijas „Common Law”salīdzināšana ar kanoniskajās un romiešu tiesībām XV gs. Izdotajā Džona Forteskjū darbā „Profesors un students”. Salīdzinošas tiesības kā zinātnes nozare izveidojas tikai XIX gs. otrajā pusē – XX.gs. Mūsdienās salīdzinošās jurisprudences rašanos skaidro ar nacionālo tiesību kodifikāciju Eiropas valstīs un globalizācijas procesa sākuma, kas ļauj eiropiešiem iepazīt atšķirīgas tiesību kultūras citos kontinentos.…
Salīdzinošā jurisprudence pēta un apvieno līdzīgās nacionālās tiesības, kuras tiek analizētas un izzinātas (sintēzes rezultātā) tiek salīdzinātas savā starpā. Tā ir viena no tiesību zinātnes nozarēm, kura salīdzina dažādu tiesību sistēmas savstarpēji un ar starptautisko tiesību normām, izvērtējot līdzīgās un atšķirīgās iezīmes, nosakot tiesību attīstības tendences. Tiesību salīdzināšanas izpētē vispirms jāveic analīzes objektu izvēle, nosakot mērķi, tad jānosaka līdzīgu un atšķirīgu pazīmju pakāpes jēdzienos, terminos, normās, institūtos un principos, visbeidzot, analīzes rezultātu un to izmantošanas iespēju noteikšanai tiek izstrādāti jēdzienu, institūtu un normu novērtēšanas kritēriji.
