Gleznas saturs
Van Gogs vairākkārt ir zīmējis sēdošus cilvēkus, kas atstutējuši elkoņus uz ceļgaliem un saņēmuši galvu rokās šķietami izmisuma brīdī Viņš vēstulēs savam brālim raksta, ka vēlas izveidot litogrāfiju ar šādu tēlu Viņu fascinē vienkāršā darba cilvēka pēkšņais trauslums, emociju uzplūdums Viņš domā, ka iespējams šis cilvēks pat neapzinās, ka viņu kāds redz, tāpēc viņš šajā brīdī ir patiess savās jūtās Van Gogam tas šķiet skaists, dārgs mirklis, kurā ir kaut kas cēls, ko nedrīkst iztraucēt Viņš apzinās, ka pat nabadzīgākajam zemniekam, mežstrādniekam, ogļracim, ikvienam ir brīži, kuros viņi izjūt tādas emocijas, kas liek aizdomāties par mūžību, par Dievu Ņemot vērā, ka Van
Gogs laikā, kad viņš gleznoja šo darbu, bija nupat pārdzīvojis kārtējo nervu lēkmi un cieta no smagas depresijas, var just, ka šajā darbā viņš ir attēlojis pats savas tā brīža emocijas Iespējams, kaut kādā mērā šī glezna ir pašportrets Gleznā ir attēlots sirmgalvis, kas sēž uz krēsla šķietami izmisušā pozā Viņš ir ģērbies zilās drēbēs, kas atgādina strādnieka kombinezonu Viņa plaukstas ir sažņaugtas dūrēs, tādējādi palielinot šo izmisuma sajūtu Gleznas fons ir tikai apjaušams, bet izskatās, ka vīrietim blakus ir kamīns, kurā
deg liesma Tā, pretēji vīrieša skumjajai pozai, rada siltuma un mājīguma sajūtu Manī šī glezna rada pretējas izjūtas vienlīdz skumjas un cerību.…
