Interpritācijas vēsture zina dažadas tiesību normu izpētes pieejas, dažadas metodes: reālā, funkcionālā, gramatiskā, lingvistiskš, semantiskā, vēsturiskā, vēsturiski politiskā, ģenētiskā, salīdzinošā, sistemātiskā, loģiskā, teleoloģiskā u.c. Šo daudzveidību nosaka galvenokārt divi faktori. Pirmkārt, tiesību izpratnes teorētiskie un metodoloģiskie pamati. Dažadas teorētiskas skolas ievieš metožu jautājumā savus diferencētos viedokļus par to, ko viņi uzskata par tiesībām, ko viņi atzīst tiesībās kā noteicošo. Uz šiem faktoriem galvenokārt tiek koncentrēta attiecīgo matožu izstrādāšana un pielietošana.
Jēdzienu jurisprudence orientējas galvenokārt uz gramatiski – loģiski strukturētu metožu atzīšanu un pielietošanu, lai iedziļinātos normas tekstos un jēdzienos. Historisms jeb vēsturiskums orietēts uz vēsturiskosakarību noskaidrošanu. Interešu jurisprudence orientējas uz metodēm, kas priekšplānā izvirza normu sociālo mērķu atklāšanu. Vērtējumu jurisprudence un tiesību funkcionšlisms – uz sistēmu, mērķu un nolūku noskaidrošanu. Anālitiskā tiesību teorija vērš savus centienus galvenokārt uz to, lai tiesību normu piemērošanas process tikyu vairāk sadalīts, būtu racionāls un izveidots pārskatamāks.…
