Pasaka kā žanrs ir izveidojusies vēstītājas folkloras ietvaros, tās dziļākās saknes aizsniedzas līdz mītam. Pasakas žanram raksturīga augsta tēlu un sižeta nosacītības pakāpe, brīnumainais, fantastiskais pasaules skatījumā, dzīves īstenības norišu uztverē un atveidojumā. Raksturīgs arī lakonisms personu raksturojumā, to savstarpējo attieksmju zīmējumā. Literārajās pasakās nereti sastopami folkloras sižeti, tēli, motīvi, kā arī tautas pasakas stilistika, piemēram, darbības trīskāršojumi. Žanra lakonisms, augstā nosacītības pakāpe un šķietamā tradicionalitāte tēlu sistēmā nav šķērslis sarežģītu ētiski filozofisku problēmu risinājumiem, dziļiem vispārinājumiem un dzīves ainas plašumam. Literārajai pasakai ir viens konkrēts autors – tā kļūst par oriģinālu, individuālu mākslas darbu, savā būtība noapaļotu un pabeigtu. Literārā pasaka ir cieši saistīta ar sava laika dzīvi, sabiedriskajiem un estētiskajiem uzskatiem. Tā attēlo sava laika cilvēku sapņus un cerības uz citādu nākotni. …
