Universāla mīlestība ir beznosacījumu mīlestība, kad mēs mīlam cilvēkus, lietas un situācijas tikai tāpēc vien, ka viņi eksistē. Mēs dodam mīlestību, sev neko neprasot pretim.
Pats interesantākais ir tas, ka dāsni dāvājot mīlestību, mēs to saņemam pretim tik pat un vēl lielākā apmērā. („Rokai, kas sniedz rozes, vienmēr pieķeras nedaudz to smaržas.”)[4]
Tiem, kas sāpina citus, pašiem ir nodarītas sāpes. Tie, kas nemīl sevi, nevar parādīt mīlestību citiem. Un tiem, kam nav pašcieņas, nav arī ne mazākās nojausmas, kā cienīt citus. Taču vienmēr ir iespēja mainīties. Ja tu nožēlosi savus grēkus un izvēlēsies pārtapat par labu cilvēku, tad tavi klupšanas akmeņi var kļūt par akmeņiem, uz kā pakāpties.
Lai kļūtu par īsteni dievbijīgu cilvēku, no sākuma ir jāidzer inde, citiem vārdiem sakot, jāpārvar dažādi šķēršļi un pārbaudījumi ceļa posmā, tādējādi labojot savas gan šīs, gan arī iepriekšējās dzīves kļūdas, un tikai tad mēs varēsim izbaudīt laimes nektāru.[6]
…
