Galvenā problēma, kam pievērsušies pedagogi, ir šāda: ar ko dzejas mācīšana ir īpaša un atšķiras no citu literatūras veidu mācīšanas. Atbilde ir pavisam vienkārša: dzejas pamatiezīme ir noskaņa, bet noskaņa nepanes iztirzāšanu, analizēšanu. A. Širmane atzīst, ka „dzejoļa nolasīšanai būtu jābūt augstākajam attiecīgās stundas kāpinājumam. Iepriekšējais darbs – klases sagatavošana dzejoļa satura izprašanai un iejūtai. Tātad nevis dzejolis un tā iztirzājums, bet lasītāja uztveres sagatavošana un dzejoļa uzņemšana”. [4., 99.lpp.]
Ievērojamu klāstu ar uzdevumiem un mācību stundu paraugiem dzejas apgūšanai skolā sniedz J. Rudzītis, kā arī D. Ausekle, aktualizējot to, ka jebkurā no aplūkotajām tēmām tika akcentēta tendence meklēt iespējas skolēnu pašu radošo spēku atraisīšanai, un šeit svarīgi atcerēties, ka pastāv likumsakarība – radošs skolotāja darbs literatūras stundā arvien izraisa skolēnu radošu darbību, radošu attieksmi pret apgūstamo mācību vielu. Tātad svarīga ir nevis metode vai paņēmiens kā pašmērķis, bet gan iespēja ar attiecīgas metodes palīdzību rosināt emocionālu attieksmi pret dzeju, vēlēšanos un prasmi iedziļināties autora daiļrades pasaulē. [1., 155.lpp.]
…
