LPSR Ārlietu ministrija un latviešu trimda Zviedrijā 20.gadsimta 40-to gadu otrajā pusē

Secinājumi
Aplūkojot arhīva materiālu un iepazīstoties ar pieejamo literatūru par šo tēmu var secināt, ka:
Zviedrija bija viens no populārākajiem bēgļu izvēlētajiem galapunktiem, ko noteica gan tās neitrālā pozīcija starptautiskajā arēna, gan ģeogrāfiskais novietojums. Kopumā uz turieni devās aptuveni 5 000 latviešu bēgļu, kas salīdzinoši ir viena no lielākajām bēgļu diasporām Eiropā.
Zviedrijā nokļuvušie bēgļi tika izvietoti pa nometnēm no kurienes drīz vien iesaistījās dažāda veida darbos, kas ņemot vērā Zviedrijas valdības politiku, attiecībā pret Latvijā iegūto kvalifikāciju neatzīšanu, pārsvarā saistījās ar apkalpojošo sfēru, mežizstrādi, metalurģiju, respektīvi, mazkvalificētiem darbiem.
No PSRS puses tieši LPSR Ārlietu ministrija bija tā instance, kas visciešāk nodarbojās ar trimdas jautājumiem un pievērsa īpašu uzmanību propagandas darbam ar latviešu trimdu, ko skaidri apliecina arhīvā atrodamās plašās ministrijas lietas saistībā ar to.
Vērojama tendence, ka lielākā uzmanība pievērsta tādiem aspektiem kā – trimdas organizāciju veidošanās apstāklim un trimdas preses iznākšanai, kas skaidri iezīmēja trimdas politisko un sabiedrisko aktivitāti.
Trimdā jau no tās veidošanā sākuma bija raksturīga izteikta šķelšanās, kas traucēja trimdai sekmīgi darboties, tomēr lielāko vairumu trimdas organizāciju apvienoja līdzīgi mērķi - centieni atjaunot Latvijas neatkarību, nepārtraukti starptautiskajai sabiedrībai atgādinot par Baltijas jautājuma esamību, centieni pēc nacionālās identitātes saglabāšanās un mērķis sniegt visa veida palīdzību trimdā nonākušajiem tautiešiem.
Kā viena no ietekmīgākajām no šim organizācijām minama „Latvija palīdzības komiteja”, kura galvenokārt nodarbojās ar ieceļotāju dokumentu kārtošanu, sniedza juridiskos pakalpojumus, kā arī uzturēja latviešu bibliotēku un kārtoja bēgļu kartotēku.
Kā otrs lielākais drauds padomju varai tiek minēti trimdas izdevumi, īpašu uzsvaru liekot uz „Latvju Vārdu” un „Latvju Ziņām”, kā īpaši asu un uzbrūkošu izdevumu minot tieši J. Grīna vadītās „Latvju Ziņas”.
Lai apkarotu trimdas organizāciju un laikrakstu darbību PSRS veica plašas akcijas ar aicinājumiem bēgļiem atgriezties dzimtenē. Tika veidoti un uz Zviedriju sūtīti propagandas izdevumi, brošūras un grāmatas arī kinohronika „Padomju Latvija”, regulāri tika pārraidīti radio ziņojumi. Vērojams, ka notiek PSRS centieni propagandas darbā iesaistīt arī slavenus cilvēkus, piemēram, pārrunās ilgu gadu garumā notiek ar diriģentu T. Reiteru par viņa atgriešanos Latvijā.
Tomēr kopumā, lai arī vērojams, ka padomju piekoptā propagandas politika tikai palielinās pietuvojoties 50. gadiem, tomēr gaidīto rezultātus tā nesniedz un bēgļu skaits, kurš atgriežas Baltijā ir visai niecīgs.
Kā galvenie iemesli, kas padomju centienus darīja nesekmīgus minama trimdas organizāciju un trimdas laikrakstu darbība, tāpat arī padomju varas mazās iespējas personīgi kontaktēties ar bēgļiem, jo nebija pieejamas viņu adreses, tāpat retie trimdas izdevumu sūtījumi uz Rīgu, kas dotu iespēju tuvāk iepazīties ar trimdā valdošo noskaņojumu un apsūdzībām, kas izvērstas PSRS virzienā.
Vērojams, ka šai sakarā PSRS izsaka regulārus aizrādījumus Zviedrijas valdībai par tās pārāk iecietīgo attieksmi pret trimdu, kas gan ne vienmēr ir pamatota, ņemot vērā, ka, lai arī Zviedrija oficiāli neatzina Baltijas okupāciju, tomēr ar savu piekopto politiku skaidri pierādīja, ka tās nacionālās intereses un vēlme sadarboties ar PSRS ir svarīgākas par Baltijas neatkarības centieniem.

…