-
Konvenciālā un digitālā rentgena kopīgais un atšķirīgais
Vecajā jeb konvenciālajā rentgenā izmanto filmas, uz kurām veidojas attēls, kuru pēc tam attīsta tumšā laboratorijā ar speciāliem ķīmiskajiem šķidrumiem, attīstītāju un fiksācijas šķidrumu. Šis process ir jau novecojis un neērts, jo šis process ir jāveic tumsā un tas ir laikietilpīgs un kaitīgs process. Digitālajā rentgenā filmas attīsta pateicoties jaunajām tehnoloģijām, kur ir speciālas iekārtas, kas attīsta un nolasa filmas. Arī filmas ir citādas, jo izmanto fosforplates, uz kurām jonizācijas procesā veidojas bildes un ieliekot šo plati speciālā aparātā, kas nolasa fosforplati, tiek iegūts attēls. To var izprintēt vai arī iegūt kā digitālu fotoattēlu. Vēl filmu un fosforplašu vietā var izmantot sensorus, kas atrodas kastu vietā uz statīva, kas uzreiz nolasa iegūtos jonizācijas lielumus un nosūta datus uz datoru, kur datus analizē dators un veido attēlu un to var uzreiz aplūkot vai izprintēt un nosūtīt radiologam.…
Rentgeniekārtas mums jau ir pazīstamas vairāk kā 100 gadus, kad 1895.gadā rentgenstarus atklāja vācu fiziķis Vilhelms Konrāds Rentgens. Kopš šī laika rentgenstari un to pielietojums ir pētīts nepārtraukti. Pateicoties zinātnieku neatlaidībai un zinātkārei šī tehnoloģija ir attīstījusies arvien vairāk. Kā jau zināms rentgeniekārtas mēs izmantojam medicīnā, bet to attīstības process ir ļoti plašs salīdzinājumā ar iekārtām, ko izmantoja pirms 20 un vairāk gadiem, jo pēdējo gadu laikā rentgeniekārtu attīstība ir kāpusi pavisam strauji. Senāk mēs izmantojām veco, jeb konvenciālo rentgenu, kas vēl daudziem palikusi atmiņā kā liela un briesmīga iekārta, bet mūsdienās mēs izmantojam digitālo rentgenu, kaut gan jāatzīst, ka ir vēl sastopami vecie jeb konvenciālie rentgeni, bet to pielietojums lēnām zūd mūsu sabiedrībā, jo šo aparātu tehniskās iespējas un izmantojamība ir daudz ierobežotāka nekā jaunajiem digitālajiem aparātiem.
