Šajā gadījumā taisnība ir labi zināma, jo notikumi tika dokumentēti, bet citās situācijās, kad tā nav, tad vēstures interpretācijas ir vienīgais avots, un katra valsts interpretē vēsturi savās interesēs. Piemēram: “(..)Balkānu konfliktā serbi taču tic, ka naids pret albāņiem ir balstīts uz kādu vēstures interpretāciju5”.
Vēsturisko interpretāciju vienam notikumam var būt bez gala daudz. Tās visas savā veidā ir patiesas, ja atbilst kontekstam un faktiem. Tāpēc ir būtiski kā vēsturiskie notikumi tiek interpretēti. Vēsturiskās interpretācijas ir svarīga sastāvdaļa gan totalitārā, gan demokrātiskā varā – mērķi gan dažādi. Katra vara interpretēs vēsturi citādāk, tā, lai tā atbilstu tās tautas un valsts interesēm. Līdzko vēstures interpretācija nav sagrozīta tā varētu kalpot kā politisko mērķu realizēšanas rīks, lai, piemēram, pārtrauktu 9. maija svinības, bet līdzko tā ir sagrozīta, tad jēgas no tās nav, jo tā darbojas varas nevis tautas interesēs, un vairs nav kā drošs vēstures avots, bet iegansts, lai iebruktu suverēnā valstī. Jebkurā politiskā varā vēsturiskās interpretācijas nav obligāti nepieciešamas, var teikt, ka drīzāk tās strādā kā politikas atmiņa vai vēstures avots, lai, piemēram, mums būtu skaidrība par to, ka Latvija tika okupēta, nevis brīvprātīgi pievienojās PSRS, kas ir Krievijas naratīvs un vēstures interpretācija.…
