Tiesības uz privāto dzīvi

Privātās dzīves neaizskaramības tiesiskais regulējums Eiropā
Pirmais starptautiskās cilvēktiesības garantējošais dokuments Eiropā, kurā tiek aizsargātas tiesības uz privāto dzīvi , ir 1950. gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija , kuras 8. panta pirmajā daļā ietvertās privātās dzīves neaizskaramības idejas ir formulētas šādi: “Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību”
Privātās dzīves neaizskaramības tiesiskais regulējums Eiropā (turpinājums)
Gramatiski tulkojot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 8.pantu, secināms, ka ECK garantē četras dažādas, bet savstarpēji saistītas individuālās tiesības, kuru kopējo saturu var dēvēt par tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību: tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz ģimenes dzīvi, tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību un tiesības uz sarakstes neaizskaramību.
Būtiskie privātās dzīves aspekti, kurus aizsargā ECK 8.pants
Šie būtiskie aspekti ir:
Sevis identificēšana ar noteiktu dzimumu;
Personu vārds un uzvārds;
Dzimumattiecības;
Datu aizsardzība;
Personu gods un cieņa;
Personu garīgā veselība;
Tiesības uz attīstību;
Tiesības dibināt kontaktus ar citiem cilvēkiem.

1995.gada ES Datu aizsardzības direktīvā izklāstīti vispārēji principi valstu tiesību aktu saskaņošanai, nosakot, piemēram, gadījumus, kad drīkst apstrādāt personas datus, un to personu tiesības, kuru dati tiek apstrādāti. Saskaņā ar šiem principiem personas piekrišana tās datu izmantošanai jādod no brīvas gribas, un šādai piekrišanai jābūt konkrētai un pamatotai uz informētību.

2002. gada ES Direktīvā par privātās dzīves aizsardzību un elektroniskajiem sakariem izklāstīti telesakaru nozarē piemērojamie principi. Tā aizsargā sakaru konfidencialitāti, liekot ES valstīm aizliegt pārtveršanu un novērošanu bez lietotāju piekrišanas vai juridiskas atļaujas.
…