18.gadsimts kultūrvēsturiskās pieredzes ziņā ir nozīmīgs laiks: veidojās pārliecība par brīvu, pašpietiekamu indivīdu. Šī dzīves izjūta ārkārtīgi vajadzīga pilsoniskajā sabiedrībā, kuras izveidošanu apgaismības teorētiķi uzskata par vienu no galvenajiem sabiedrības mērķiem. Subjektivitātes ideja nesa sev līdzi pārliecību par cilvēka visvarenību, pasaules pārveidošanas iespējām. Šī ideja rada atbalstu, un pasaules pārveidotāju bija saradies daudz, un visi vadījās pēc principa “gribēšu, uzzināšu, panākšu, izdarīšu”. Neapšaubāmi, ka zināmā posmā tas sekmēja pasaules progresīvo virzību.
Apgaismības filozofija pievērš maksimālu uzmanību cilvēka spriestspējai. Tā nav prāta abstrakta spēja spriest par sarežģītām teorētiskām lietām, bet gan prasme izvērtēt konkrētās situācijas, domāt “ar savu galvu”, saglabāt veselo saprātu. Cilvēka dzīve ir svarīga ne tikai zinātniskā ziņā – tā vairāk interesē teorētiķus, bet gan prasme pašam tikt galā ar visdažādākajām dzīves situācijām. Daudziem filozofiem šī prasme liekas mazsvarīga, jo tā neskar pasaules būtiskas norises, taču no ikdienas cilvēka viedokļa tā ir pati svarīgākā. Jo indivīds būs patstāvīgāks savos spriedumos, jo viņš neatkarīgāks savā dzīvē.
Apgaismības laikmets saskan ar demokrātiskās dzīves izjūtas veidošanos. Lai gan politiskajās nostādnēs daudzi apgaismotāji nebūt nebija demokrāti, bet drīzāk apgaismoto monarhi piekritēji, tomēr izvirza uz patstāvīgās domāšanas un atbildības veidošanu, sava viedokļa saskaņošanu ar citiem cilvēkiem ir raksturīga demokrātiskam dzīves stilam. Apgaismotāji par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirza sabiedrības un katra atsevišķa cilvēka audzināšana. Lielā mērā apgaismotāji paši sevi izprot kā cilvēces skolotājus.
…
