Ne visiem saprotami arī Koelju un Remarka darbi, bet cilvēki tos lasa, ja arī nesaprot, cenšoties „noķert” un „paņemt” sev kādu asprātīgu domu, spriedumu. Viņi lasa, cerot, ka darbs tiem atklās dzīves jēgu, būtību.
Literatūra ir gājusi mums pa pēdām un turpinās to darīt arī turpmāk. Ir jācenšas no tās gūt labāko, bet nevajag domāt, ka kāds izcila rakstnieka darbs vai domas spēs izmainīt mūsu dzīvi. Tas var notikt tikai tad, ja paši spriežam par to, ko lasām, protam saskatīt to, kas nav uzrakstīts vārdos. Tikai tad kļūstam labāki. Varam atrast neuzrakstīto. Starp rindiņām.
…
