Ievads
Dabas pasauli, kurā dzīvoja senais latvietis, un lietu pasauli, ko viņš pats darināja, vienoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabāja dziesmas un mīklas, pasakas un teikas, ticējumi un tautas tradīcijas. Atdzīvināt seno ļaužu pasaules izpratni ir daudz grūtāk nekā atjaunot senlatviešu apģērbu vai rotas, jo laiks ne tikai izdeldējis agrākos priekšstatus, bet aizvien tos nomainījis ar jaunākiem, mūsdienīgākiem. Tas, kas senajam cilvēkam bijusi svēta patiesība, šodienas acīm raugoties, var šķist kā māņi vai bērnišķīgas pasakas. Taču nesteigsimies ar viszinīgi vīzdegunīgiem vērtējumiem! Dziļāk ielūkojoties senākajos priekšstatos par pasauli, kurus mūsu dienās sauc par mītiem, atklājas gadsimtiem krāta tautas gudrība, cilvēcības mācība. Senču pasaule bijusi skaisti sakārtota. Tajā valdījusi saskaņa, atbilstība starp dabu un cilvēku. Mīti senajiem cilvēkiem ne tikai izskaidroja pasauli, bet arī derēja par praktisku mācību, padomu, kā dzīvot, kā sadzīvot ar katru šajā pasaulē, kur visam ir sava vieta - i gaismai, i tumsai. Pašu dzīvē senči iepazina gan spēkus, kas sekmē, veicina lietu kārtību, palīdz cilvēkam viņa gaitās – Dievu, Māru, Laimu... gan arī būtnes, kas pasaules kārtību un saskaņu jauc, kaitē cilvēkam un nes nelaimi, - tādas kā Jods, Velns, Lietuvēns...
…
