Depresija – to varētu salīdzināt ar sievieti melnā, kura klauvē jums pie durvīm. Ja neielaidīsiet, tā stāvēs pie nama durvīm mūžīgi. Viņu vajag aicināt iekšā, nosēdināt pie galda, mēģināt pabarot un pēc tam censties izjautāt, kāpēc atnākusi. Tikai tad ir cerība, ka varēsiet no viņas atvadīties.
“Depresija – tas ir tikai aristokrātu izgudrojums”, “Tās ir tikai iedomas”,
“Tev vienkārši ir tikai sevis žēl...”, “Tā tas ir, un tur neko nevar darīt...”, “Pie depresijas ir jāpierod, jo tā nekur nepazudīs...”…
