„Parasts cilvēks ir tas, kurš uzskata sevi par neparastu; vidējs cilvēks ir tas, kurš neuzskata sevi par vidēju. Mirklī, kad esi pieņēmis savu parastumu, tu kļūsti neparasts.”[2008,91] Pār mani nāca atziņa: katram mums pašam ir savs es, tas vienkārši ir, jo tāda otra pasaulē vienkārši nav, katrs pats par sevi esam unikāli, ja viens mēs savā prāta un garā būsim stipri. Vienīgais, kas mūs var salauzt, tā ir sabiedrība. Tā samaitā ikvienu. Tā maina, saposta paša cilvēka būtību. Sabiedrība uzspiež. Tu esi kā kāda pavadā. It kā būtu piesieta kāda virve, un tā velk tevi, nejautādama- kur. Tā liedz brīvību un aplauž spārnus. Cilvēkam brīvība- skābeklis, gaisma, plašums un sevis apzināšanās. Vai brīvību var nopirkt? Brīvību nevar nopirkt, par to var tikai ļoti dārgi samaksāt. Brīvība nav tirgus prece, to nepārdod. Brīvību var iegūt kā balvu.
Cilvēks kā sarežģīta shēma. Kur atprogrammēt nemaz tik viegli nav. Bieži vien uzdotie jautājumi paliek atklāti un neatrisināti. Cilvēk atrodas meklējumu procesā, meklējot atbildes, tā pilnveidojot sevi, kļūstot nosvērtāks savā prātā, iemācās sadzīvot saskaņā ar sevi, savu dvēseli un prātu.
…
