Secinājumi
„Ofēlija”, neapšaubāmi, ir izpildīta ārkārtīgi augstā glezniecības virtuozitātes pakāpē un droši ir uzskatāms par vienu no prerafaelītu stila virsotnēm. Katra niedre, kas līgojas ūdenī, katra lapiņa un katrs zieds ir produkts tiešam un precīzam dabas novērojumam. Kamēr mēs vērojam, kā slīkstošā sieviete lēnām grimst tumšajā upes ūdenī, nevar neizjust smalki uzkonstruētās melanholijas pieskārienu. Tā ir glezna, kas, manuprāt, nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.
„Ofēlija” sevī ietver daudz vairāk, nekā vienslāņainu stāstu. Tā sevī ietver pasaules un cilvēka dzīves ritējumu, visas dabas kosmisko uzbūvi, kas noteikti ir arī noteicošais faktors, kāpēc šis darbs tā piesaista cilvēkus, tiem pat neapzinoties, un kāpēc šis darbs ir tik universāli lielisks ar īpašību nekad nenovecot savā saturā vai formā.…
