Esamība lielā mērā ir saistīta ar patiesības jēdzienu. Filozofijā pastāv uzskats, ka patiesība rodas tad, kad domāšana sakrīt ar esamību. Tādejādi tas, kas pastāv un tiek patiesi domāts, ir viens un tas pats. Patiesība ir esošā atklāšanās. Cilvēks tver šo izgaismojumu, kas ir patiesība.
Esamība savā dziļākajā būtībā nozīmē pilnību. “Būt”- tas ir labi. Lietas jāizprot kā labais nevis tādēļ, ka tas ir kaut kas, nevis to īpašumu un derīguma dēļ, bet tieši tāpēc, ka tās ir, pastāv. Līdzās cēloņsakarību un eidētiskajam skatījumam uz lietu esamību pastāv vēl viens līmenis, t.i., tvert nevis lietas esamību kā kaut ko esošu (puķi), bet ieraudzīt pašu pastāvēšanu kā lietas iekšējā spēka, enerģijas koncentrēšanos uz “būt”. Šajā nozīmē lietas esamību raksturo tās klātesamība, ko var tvert vienīgi vērojot.
Nebūt ne viss, kas mums rādās, ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība.…
