1)Kādi ir apsvērumi, kāpēc mums būtu jārūpējas par ārpuscilvēcisko dabu? (Skat. Rubenis, A. Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika. – R.: Zvaigzne ABC, 1996.,130.-133. lpp. .[1];)
Ekoloģiskai ētikai, ka arī citiem ētikas veidiem ir liela nozīmē. Ētika, manā skatījumā ir tās normas un noteikumi, kurus ir jāievēro, lai cilvēka dzīvei ir tā jēga. Cilveka attiecības ar dabu ir ļoti sarežģītas, jo vieglāk ir ievērot ētiku savstarpēji, nekā ar dzīvo, bet mēmo dabu. Ja neviens(cilvēka sugas pārstāvis) neredz, var aplauzt zarus no koka, izmest gružus mežā, vai citur, nerunājot jau par patvaļīgi izveidotām izgāztuvēm. Mērogs cilvēka attiecībām ar dabu ir pats cilvēks, dzīvnieki ir vērtību nesēji un visām būtnēm neatkarīgi no spējas sajust piešķirtas morālās vērtības.
2)Vai, Jūsuprāt, ir gadījumi, kad ir pieļaujama ciešanu nodarīšana dzīvniekiem? Ja ir, tad kādu mērķu vārdā? (Skat. Rubenis, A. Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika. – R.: Zvaigzne ABC, 1996.,149.-151. lpp. .[1];)
Nevienu no argumentiem par dzīvnieku nogalināšanu cilvēka vajadzībām, es neatbalstu un cik dzīvošu neabalstīšu. Mani kādreiz pārsteidza gadījums par vetārsta nepatikšanām, vai pat notiesāšanu, par to ka viņš izmantoja savā ārsta praksē atsāpināšanu ar „A” vielu medikamentiem. …
