Neoliberālā ekonomiskā sistēma ir diezgan jauns termins un šī termina būtība ir saistīta ar Vašingtonas konsensusa pieņemšanu. Tātad tas ir 1989. gads, kad amerikāņu ekonomists Džons Viljamsosns pirmo reizi pielieto šo terminu.1 Tātad ja skatītites uz laiku, kad paradījas šis jēdziens, uzreiz var izsēcīnāt to, ka šis termins galvenokārt bija vērsts uz jaunām demokrātiskām valstīm un tieši uz to, kas norisinājās Padomju Savienībā, jo tajā laikā jau bija saprotams, ka PSRS nepastavēs ilgu laiku un drīz sabruks, jo vienkārši sāk brūkt pats Varšavas pakta valstu bloks. Tātad Vašingtonas konsensusa mērķis bija novirzīt jaunās valstis demokrātiskā ceļā.
Runājot par neoliberālo ekonomisko sistēmu tieša veidā ir jāpievēršas Vašingtonas konsensusam un neoliberālās ekonomiskās sistēmas pamatiem. Savā būtībā Vašingtonas konsensuss ir makroekonomiskās politikas tips, kuru ekonomisti rekomendē pielietot valstīm, kam ir raksturīga finanšu un ekonomiskā krīze. Vašingtonas konesensusā ietilpst desmit rekomendācijas valstīm ar finanšu un ekonomisko krīzi. Pirmkārt, tas ir fiskālās diciplīnas notūrēšana, kas nozīme ka vajag notūrēt un saglābāt minimālo budžeta deficītu. Otrkārt, medīcīnai, izglītībai un infrastruktūrai jābūt par prioritāram jomām starp valsts izdevumiem. Treškārt, valstij vajag samazināt maksimālu nodokļu likmes.…
