"Baltās drānas" – latviešu pasaules uzskats Zentas Mauriņas dzīvē un daiļradē

Šī zi­nāt­nis­ki pēt­nie­cis­kā dar­ba pa­ma­tā ir Zen­tas Mau­ri­ņas ese­ja „Bal­tās drā­nas”, ku­rā rakst­nie­ce ir iz­tir­zā­ju­si lat­vie­šu tau­tas pa­mat­vēr­tī­bas, tās īpa­šī­bas, bal­sto­ties uz lat­vju dai­nām. Vi­ņa ir sa­ska­tī­ju­si sep­ti­ņas vēr­tī­bas, kas piemīt latvietim: dai­ļu­mu, zem­i, dar­bu, mie­ru, klu­su­mu, ie­žē­lu, spī­tu. Vi­sas šīs īpa­šī­bas iz­riet no bal­tās krā­sas pa­ve­die­na, ko Zen­ta Ma­uri­ņa liek par pa­ma­tu vi­sām ie­priekš­mi­nē­ta­jām vēr­tī­bām. Kat­ru pa­ve­die­nu vi­ņa ­sais­ta ar latviešu tautas etniskajām vērtībām, se­viš­ķi ar lat­vie­šu Die­vi­ņu, ku­ru vi­ņa sauc par bal­tu – tā­tad ētis­ki un es­tē­tis­ki tī­ru.
Sa­vā dar­bā es kat­ru Zen­tas Mau­ri­ņas lat­vie­šos sa­ska­tī­to īpa­šī­bu saistīju ar vi­ņas dzī­vi un daiļ­ra­di, bal­sto­ties uz vi­ņas skaid­ro­ju­miem un ci­tā­tiem no rakstnieces sa­rak­stī­ta­jām grā­ma­tām. Lie­la no­zī­me tiek pie­vēr­sta Zen­tas Mau­ri­ņas et­nis­ka­jai iz­cel­smei. Vi­ņas ve­cā­ki bi­ja da­žā­du tau­tī­bu: tēvs – lat­vie­tis, bet mā­te bi­ja vā­cie­te, ku­ra lat­vis­ki ne­kad ne­ru­nā­ja, tā­tad, var se­ci­nāt, ka Zen­ta ir ti­ku­si audzi­nā­ta vā­cis­kā ga­rā. To­mēr in­te­re­san­ti ir tas, ka vi­su mū­žu vi­ņa se­vi sauc par lat­vie­ti un cī­nās par Lat­vi­jas vār­du lie­la­jā Eiro­pā.
Otrs pē­tī­ju­ma mo­tīvs ir Zen­ta Mau­ri­ņa in­va­lī­de, kas, sē­žot ra­tiņkrēs­lā, ir izbraukājusi Eiropu un sevi dēvējusi par „Eiro­pas pil­so­ni”.
Šis darbs ir pē­tī­jums par to, ar ko mūs­die­nu cil­vē­kam aso­ci­ējas lat­vie­ši kā tau­ta , kas ir pār­cie­tu­si ka­rus, ie­ka­ro­ša­nu, pa­kļau­ša­nu un ap­spie­ša­nu un at­kal ti­ku­si brī­va. Dar­bā es­mu ie­kļā­vu­si pē­tī­ju­mu, kas at­spo­gu­ļo da­žā­du tau­tī­bu, da­žā­du ve­cu­mu un dzi­mu­mu cil­vē­ku vie­dok­ļus par lat­vie­šiem.
Tas ir pētījums par Zen­tas Mau­ri­ņas, lat­vie­šu tau­tas un mūs­die­nu cil­vē­ka at­tie­cī­bām.
Ša­jā dar­bā tiek vēr­tē­tas lat­vie­šu tau­tas etniskās vērtības Zen­tas Mau­ri­ņas dzī­vē un daiļ­ra­dē, sa­lī­dzi­not to ar mūs­die­nu cil­vē­ka uz­tve­ri un priekš­sta­tiem. Par pa­ma­tu ir ņem­ta Zen­tas Mau­ri­ņas ese­ja „Bal­tās drā­nas”, ku­rās vi­ņa, bal­sto­ties uz K. Barona „Lat­vju Dai­nām”, iz­tir­zā lat­vie­šus kā tau­tu un sa­lī­dzi­na to ar ci­tām tau­tām. Mans mēr­ķis bi­ja no­skaid­rot, cik lie­lā mē­rā Zen­tas Mau­ri­ņas lat­vie­šiem pie­dē­vē­tās sep­ti­ņas vēr­tī­bas at­tie­cas uz vi­ņu pa­šu. Sa­vu pē­tī­ju­mu es vei­cu, la­sot vi­ņas grā­ma­tas, vā­cot bio­grā­fis­kos ma­te­ri­ālus par vi­ņu pa­šu. Mans mēr­ķis bi­ja iz­prast, ko lat­vis­kais no­zī­mē jauk­tā ģi­me­nē dzi­mu­šai rakst­nie­cei, ku­ra būdama audzināta vā­cis­kā ga­rā, se­vi dē­vē par lat­vie­ti. …