Cilvēka pašizziņas filozofiskos pētījumos par svarīgāko uzdevumu tiek uzskatīta pati cilvēka pašizziņa.
Arī ieskatoties vēsturē, cilvēka pašizziņa ir bijusi jebkuras koncepcijas Arhimēda punkts, stabils, neizkustināms, nemainīgs un nesatricināms punkts.
Pašizziņas esamību un pastāvēšanu, tās nozīmīgumu, to neapšaubīja pat skeptiskākie pasaules domātāji, kuri bija atļāvušies apšaubīt tādas lietas kā dabu, taču ne velti, jo šaubas palīdzēja atklāt jaunus un drošākus pētīšanas paņēmienus.
Filozofijas vēsturē skepticisms ļoti bieži ir tikai papildinājis konsekventu humānismu, jo skeptiķis, noraidīdams pasaules objektivitāti un drošticamību, vienmēr cer pārvērst cilvēku domas savā labā, apgalvojot, ka cilvēka pašizziņa ir pirmā pašrealizācijas prasība.
Pēc skeptiķu domām, lai cilvēks būtu, kļūtu un justos patiesi brīvs, viņam ir jācenšas pārraut važas, kas saista viņu ar ārējo pasauli.
Pastāv uzskats, ka neviena metode nav pasargāta no skeptiskām šaubām, arī aprakstītā pieeja, introspekcijas metode.…
