No kā gan sastāv mūsu ikdiena? Kā rit diena no dienas, stunda no stundas? Tā var būt miera pilna un saules pielieta, bet var gadīties, ka tai pāri savelkas tumši mākoņi. Bet kas gan tos mākoņus rada? Mēs paši vai varbūt citi ap mums?
Reiz mācītājs Juris Rubenis teica, ka visvairāk mēs ciešam no attiecībām ar citiem cilvēkiem. Un patiesi. Kāds nejauši jokā pateikts vārds var kādam tapt par bendes cirvi, kas kā rūsa mūsu apziņu un personību saēd un sagrauj. Jautājums ir par to, kas kuram izrādās vājais punkts. Vienam tā ir nenokārtota personīgā dzīve pēc vispārpieņemtiem sabiedrības uzspiestiem standartiem, citam komplekss par savu ārējo izskatu, vai neveiksme kādā izglītības vai darba procesā. Joks, bet tas kļūst par bendi. Tā no šīs šķietami nevainīgās izklaides tiek grautas cilvēku dzīves. Domāju, ka katrs būsim piedzīvojis, kad pēc citu izteikumiem "aptekas sirds". Bet tas šim procesam ir tikai sākums, ko sabiedrībā neviens vēl skaļi nesauks par vardarbību, bet palaižot grožus vaļā, tā iegūst arī savu redzamo formu un pilntiesīgu nosaukumu - vardarbība, kur tiek sists, emocionāli spīdzināts un izvarots.
Tādēļ izrietošs ir jautājums - kādēļ mēs viens otram to nodarām? Taču atbilde patiesībā ir ļoti vienkārša - līdz ar grēkā krišanu, kad mūsu dabiskā tieksme vairs nav mīlēt, bet iznīcināt. Jau Svēto Rakstu paši sākumi mums apliecina šīs rūgtās grēka sekas. Atbilde ir viegla, bet grūts ir process, kas mums ļauj atgriezties vienotībā ar sevi, Dievu, pasauli un kā dabīgu izpausmi apliecināt mīlestību, ne naidu, pateicības vārdus, ne nievas vai skaudību, palīdzīgu roku, ne priekpilnu skatu par otra nelaimi. Tas ir uz ko mums tiekties.…
