Ar terminu “politika” mūsdienās bieži vien saprot cīņu par varu vai attiecības varas sadalē. Taču vēstures gaitā politikai radušies dažādi skaidrojumi:
Platons ar politiku saprata valsts iekārtu un tās veidošanu.
Aristotelis politiku skaidroja kā valsts iekārtu.
19. gadsimtā vairāki autori politikas saturā sāka saskatīt arī attiecības lielu sociālo grupu un šķiru starpā (O. Konts), viņu cīņu par savu interešu īstenošanu valsts pārvaldīšanā (K.Markss, F.Engelss).1
Politika sevī ietver šādus pamat elementus:
Valsti;
Sociālo grupu intereses;
Konfliktu risinājums;
Vara u.c.
Politika regulē cilvēku sabiedrisko izturēšanos, pasargā no spontāna pašsairuma jeb entropijas, jo katra indivīda individuālie centieni var saārdīt sabiedrību, ja tie netiek nekā kontrolēti un regulēti. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc politika ir vajadzīga.
Katram indivīdam ir savas personiskās intereses, šīm interesēm sakrītot veidojas kopēju interešu grupas. Grupas, kas politikā cenšas īstenot konkrētas intereses var iedalīt:
Valdošajā grupa, kurai ir vislielākā ietekme, ir spiesta respektēt un kaut kādā mērā apmierināt arī citu sabiedrības slāņu intereses, jo tieši tas tai dod iespēju uzkundzēties.
Ekstrēmistiskas grupas izmanto galējas darbības metodes. Var iznīcināt esošo sabiedrības struktūru, saārdīt gan sabiedrību, gan tās pārvaldīšanu, tādējādi faktiski izejot ārpus politikas rāmjiem. …
