Secinājumi
Zīdaiņa attīstība notiek sakārtotā un paredzamā veidā, kas tiek noteikts iekšēji. Tas attīstās no cefālām līdz caudālām un proksimālām līdz distālām, kā arī no vispārinātām reakcijām uz stimuliem līdz specifiskām, uz mērķi vērstām reakcijām, kas kļūst arvien precīzākas. Ārējie spēki var modulēt attīstības progresēšanas ātrumu un kvalitāti.
Katra attīstības joma jānovērtē pastāvīgas attīstības uzraudzības laikā veselības uzraudzības kontekstā. Vispārinājumi par attīstību nevar būt balstīti uz prasmju novērtēšanu vienā attīstības jomā (t.i., nevar aprakstīt zīdaiņa izziņu, pamatojoties uz bruto motoru atskaites punktiem). Tomēr prasmes vienā attīstības jomā ietekmē prasmju iegūšanu un novērtēšanu citās jomās.
Runas kavēšanās ir visbiežākās attīstības problēmas, ko redz vispārīgais pediatrs, tomēr tās bieži vien nav labi izprotamas vai lietderīgi diagnosticētas. Precīza izpratne par atšķirību starp izolētu runas aizkavēšanos (parasti tā ir vide un bieži to var mazināt) un patiesu valodas kavēšanos (kombinēta izteiksmīga un uztveroša problēma, kas nozīmē nozīmīgāku patoloģiju) palīdzēs klīnicistam attiecīgi atsaukties uz precīzu diagnozi un atbilstošu ārstēšanu.
Ir svarīgi izprast normālu attīstību un pieļaujamas normālu attīstības tendenču variācijas, lai atpazītu agrīnus modeļus, kas ir patoloģiski un kas var norādīt uz iespējamu attīstības traucējumiem.
Prasmju un iemaņu kvalitātes novērtēšana un attīstības atskaites punktu sasniegšanas uzraudzība ir būtiska attīstības traucējumu agrīnai diagnosticēšanai un lietderīgai novirzīšanai uz agrīnas iejaukšanās programmām.
…
