Tauna dzejā ir pieminēta daba, kā arī tas, cik ļoti tās trūkst pilsētā. Lai gan viņš Ņujorkā dzīvoja ilgi, viņam vēl aizvien bija tuva daba un viņš izjuta tās trūkumu pilsētā: „Sniegs nokusis jumtos un ielās, // Kur lai iegūstu dabu? // Šī pilsēta to man nozagusi un neatdod // Ne ar ļaunu, ne labu.”
Vairākos Tauna dzejoļos ir minēts tramvajs un tas, kā liriskais varonis ar to brauc. Manuprāt, liela daļa no šī motīva bija viņa atmiņas par Rīgu, jo Ņujorkā tramvajs Tauna laikā nebija populārs pārvietošanās veids: „Braucot ar tramvaju, es biju nodeldējies līdz laternas stabam.”
Šķiet, ka Pilsētas gars pielīdzināts lielam māksliniekam: “Bet Meistars, kas mūs glezno, // Pūlējies ilgus gadus, // Lai paletē uzjauktu // Šo grūtām niansēm bagāto toni, // Pūlējies ilgāk // Kā Leonardu // Ap Džokondas smaidu. // Jo mēs reiz ienācām šai kafejnīcā // Sārti zaļi, // No ik auda smaidot // Puķukāpostiem, zirņu pākstīm, gurķiem un pētersīļiem.”
Linarda Tauna dzejā redzami daudz urbānistiskie motīvi, šajā darbā tika minēti, pēc manām domām, svarīgākie. Var secināt, ka pilsēta Taunam kļuva ļoti tuva un svarīga, un viņš spēja tajā saskatīt visādas mākslinieciskas detaļas.
…
